Ungārijas Republika ir augsti attīstīta mononacionāla valsts Viduseiropas vidienē bez pieejas pie jūras. Rietumos tā robežojas ar Austriju, ziemeļos ar Slovākiju, ziemeļaustrumos ar Ukrainu, bet dienvidaustrumos ar Rumāniju, dienvidos ar Serbiju, bet dienvidrietumos ar Horvātiju un Slovēniju. 2004. gada 1. maijā Ungārija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
Ungārijas vēstures pirmssākums meklējams 12.gs. otrajā pusē, kad daļa no somugru tautas - maģāri, ieceļoja Panonijas līdzenumā. Maģāri izcēlās ar kareivīgumu, tie terorizēja visas apkārtējās kaimiņu tautas, līdz 955. gadā tos pie Lēčfeldas smagi sakāva vācieši. Vācu karalis Otto I pakļauto maģāru teritorijai piešķīra markgrāfistes statusu, tādējādi padarot to par politisku struktūrvienību vācu kontrolē. Vēlāk tā sāka saukties par Austriju.
1526.gadā pēc kaujas pie Mohačas Ungārija tika sadalīta. Transilvānija no tās atdalījās, valsts centrālo daļu iekļāva Osmaņu impērijā, rietumdaļu sagrāba Ferdinands I Habsburgs. Tikai daļa valsts palika jaunā karaļa Janoša Zapoļaji kontrolē. Transilvānija kļuva par daļēji neatkarīgu valsti (tai nācās kļūt par Turcijas vasaļvalsti). 1683. gadā, pēc sagrāves Vīnes kaujā turku karaspēks no Ungārijas, tāpat kā lielākās daļas Centrāleiropas teritorijas tika izspiests. Transilvānija kļuva par Habsburgu vasaļvalsti.
Ungārijas juridiskais statuss līdz pat XVII gs. vidum bija stabila autonomija, kurā visa ārpolitika bija tieši pakļauta monarham (tā kā šis bija konfliktu laiks ar osmaņiem, Habsburgi bija ieinteresēti ungāru magnātu atbalstā). Regulāri sapulcējās ungāru kārtu pārstāvji Seimā, muižniecība saglabāja varu vietējās pašpārvaldes orgānos - komitātu sapulcēs (skat. Kārtu pārstāvniecība).
Taču, sākot ar XVII gs. 60. gadiem ungāru Seims sāka uzstāties pret Habsburgiem (1666.-1667. gados Francs Vjašelelena organizēja sazvērestību ar mērķi atdalīties no Habsburgu zemēm; 1670.-1671. gados Vīnes valdība atklāja vēl vienu ungāru muižnieku sazvērestību utt). Ungārijā tika dislocēts austriešu karaspēks. Augstākā vara tagad pārgāja imperatora vietvalža rokās, Seims tika atlaists. Masveidā iebrauca austriešu ierēdņi, kas sāka kontrolēt un vadīt vietējās pašpārvaldes. Ar imperatora pavēli tika izformēts ungāru robežapsardzes karaspēks. 1672. gadā sākās ungāru un slovaku sacelšanās Imres Tekei vadībā un atbrīvotajās teritorijās nodibināja neatkarīgu valsti (1684.-1685. gados impērija šo valsti likvidēja). Lai kaut cik atgūtu savas pozīcijas, imperators atjaunoja Seima darbību. Turku un dumpinieku valdījumus imperators piešķīra austriešu muižniekiem, šādi veidojot atbalstītāju slāni pašā Ungārijā. Pēc asiņainām un veltīgām cīņām Seims 1687. gadā atzina Habsburgus par Ungārijas karaļu dinastiju.
XVIII gs. sākums pagāja nemitīgos ungāru muižnieku dumpjos, līdz 1741. gadā imperators uz mūžīgiem laikiem atbrīvoja feodāļu zemes no nodokļiem. Tika atjaunota muižnieku vara komitātu sapulcēs. Komitātu sapulces, kuru rokās bija administratīvā un tiesu vara, bija sava veida autonomas republikas, kuras centrālajai varai pakļāvās visai nosacīti - tikai valsts ,mēroga jautājumos. Šī kārtība tika likvidēta tikai Marijas Terēzes laikā (1740-1780). Marijas Terēzes valdīšanas laikā Ungārijā 1767. gadā tika veikta agrārā reforma, kuras rezultātā tika likvidēta dzimtbūšana. Ķeizara Leopolda II valdīšanas laikā 1791. gadā ungāru valoda, līdz ar vācu un latīņu, tika apstiprināta kā oficiāla valsts valoda.